vēl trīspadsmit nedēļas

Nelieli jaunumi sakarā ar treniņiem.
Vairāk gan atskaitos sev par jau noskrieto jeb precīzāk nenoskrieto 13 nedēļas pirms starta Rīgas maratonā.

Pavisam neesmu apmierināts ar rezultātiem, bet vismaz kārtejo reizi man ir patiešām reāls attaisnojums, kas gan neliek justies ne par kripatu labāk. Pienācis gals ir lielajam briesmīgajam salam un to ir nomainījusi pļurza uz ceļiem. Un pa tādu skriet… es labāk skrienu -40 nekā pa tiem sūdiem. Un tā protams sanāca, ka 2h 10min skrējiens bija tieši pa tādu vienreizēju segumu, kad vairāk jādomā kā nenolikties, nekā par skriešanas formu un soli. Sajūtas un rezultāts nenormāli slikts, kāpēc paņēmu nu jau veselas piecas brīvdienas no jebkādas skriešanas, atskaitot uz rīta autobusu. Sevi mierinu vien ar domu, ka pagaidām ir tikai februāris un man vēl ir laiks, lai atgūtu nokavētu. Taču atskatoties uz visām iepriekšējām nedēļām, nevienā neesmu skrējis vairāk kā četras reizes un man jau tāpat būtu jāskrien četras reizes nedēļā. Nelaime tāda, ka lai paspētu atgūt nokavēto man būtu jāskrien vismaz piecas, bet optimāli būtu sešas reizes nedēļā ar vienīgo atpūtu pēc garā skrējiena. Tagad tikai jālūdzas, lai ātrāk nokūst sniegs un varēšu skriet pa normālu ceļu. Marts būs izšķirošs.

P.S. Iespējams būšu atklājis ceļgala sāpju cēloni un manuprāt tas ir tā saucamais runner’s knee jeb precīzāk iliotibial band syndrome. Kur tie gadi, kad zināju kā tas ir latviski, bet vismaz man vēl ir kontakti no stradiņu laikiem, kas varētu palīdzēt tikt galā ar šo vainu.

#nba2k12 @fazijs

Manā dzīvē nav daudz tādu brīžu, kad izdaru ko neapdomīgu un pēc tam paliek neērti. Tomēr pēdējās dienās tādas epizodes ir gadījušās visai bieži un pat regulāri. Taču šoreiz es runāju par momentiem, kad man paliek kauns par sevi kaķa acīs…

Kopš iegādājos NBA 2k12 uz PS3 platformas, esmu izspēlējis jau gana daudz spēles, lai spētu kaut cik pienācīgi kontrolēt notiekošo uz laukuma un viena no iespējām, kas visvairāk ir aizrāvusi, ir sava spēlētāja izveidošana un tā vadīšana caur NBA karjeru. Kulminācija tika sasniegta šodien, kad izcīnīju čempiontitulu, sīvā, sešu spēļu finālsērijā, ar NYK pārspējot OKC.
Ja kādu tas patiešām interesē, tad manis izveidotais spēlētājs ir Detroitas centra Grega Monro tips, kārtīgs aizsardzības balsts, kas labi spēlē arī ar muguru pret grozu un ir spējīgs reizi pa reizei iemest pa pustālajam. Cik saprotu, tad tas arī ir visātrākais veids uz panākumiem, jo ar garo var visātrāk savākt statistiku. Bet ko neesmu vēl apguvis tādā līmenī kā gribētos ir metienu bloķēšana un atlēcošo bumbu vākšana. Brīžiem tas nu galīgi neizdodas, pat ja pozīcija ir ieņemta pareizi. Ja kāds vēl sadomā iet pēc atlēcošās bieži tas arī pie tās tiek. Un vēl kas, ko neizprotu, kā Vestbruks (6″4) varēja nobloķēt manu (6″10) metienu. Es saprotu, ka viņš ir atlētisks un tā tālāk, bet nu viņš nav vienīgais, kuram tas tā izdevās. Par Ibaku nerunāsim. Laikam manējam vienkārši augstāk jālec. Es toties Raselam atspēlējos uztaisot viņam trīs charging fouls. Nopietni, viņu ir viegli apturēt, uzreiz pēc high pick’n'roll vienkārši jālec pretī un jātaisa charge, sliktākajā gadījumā mazliet piebremzēsiet viņu, labakajā šis dabūs uzbrukuma sodu.

Valentīna vīnoga

Šī diena ātri atnāca un tikpat ātri arī pagāja. Puķes nevienai nedāvināju, apsveicu tikai reto un vispār tiku cauri gandrīz sveikā, izņemot vakariņas. Ja nebūtu to, tad šī diena tiešām pilnīgi ne ar ko neatšķirtos no jebkuras citas. Vieniem ir Valentīndiena, citiem otrdiena. Un melošu, ja teikšu, ka vairāk pieslienos pie tiem pirmajiem.
Bet nu, lai kā arī nebūtu, jau sen atpakaļ bijām nolēmuši aiziet uz “Vīnogu”. Ir tāds neliels vīna restorāns pie Āgenskalna tirgus un tā kā apkārtējie nebija skopojušies ar labiem vārdiem, tad atradām iemeslu pašiem izmēģināt uz savas ādas.

Neko sliktu nevaru teikt, tiešām. Tas vīns, kas mums abiem garšo bija (paņēmām arī vienu pudeli uz mājām). Pirmais ēdiens bija ok, bet nu nākamreiz es laikam vairs neņemšu vistu ar ananāsiem. Kas mani pazīst zina, ka galīgi nemīlu asus ēdienus un tā vista bija asa, precīzāk mērce ap to. Toties saldais bija pa rubli – aukstā zemeņu zupa pārspēja visu un sasaldēja smadzenes. Ja pirms tās jutos viegli tipsy, tad pēc tās reibuma vairs nebija nekāda, ko gan nevar teikt par dažiem citiem. Dzīvesbiedre paņēma cēzara salātus un soļanku, kas acīmredzot neietekmēja alkohola līmeni asinīs. Baltvīns dara savu. Līdz ar to mājupceļš bija jautrs un pilns ķiķināšanas.
Katrā gadījumā iesaku apmeklēt “Vīnogu”, par ko kādā ceļvedī bija ierakstīts, ka tā esot gana labs iemesls apmeklēt Daugavas kreiso krastu jeb Pārdaugavu. Ak jā, ļoti jaukas un atraktīvas viesmīles!

Laikam jau šis bija jāparāda vismaz vakar:

zupas pīpes akts

Nupat nupat izlasīju vienreizēji, lieliski, satriecošu rakstu, kurā caur un caur izanalizēts, un aprakstīts viss par plānotajiem autortiesību un pirātisma likumprojektiem. Pirms padalos ar saiti, es gribu pateikt vienu lielu, publisku FUI!! tiem, kas kaut kādā mērā cenšas atbalstīt un attaisnot šo likumprojekta… neteikšu pieņemšanu, pilnīgi pietiek jau ar pieļaušanu. Un es nerunāju par politiķiem un valstvīriem, kuri nevar/nedrīkst īsti izteikt savu personīgo viedokli, jo ir sasaistīti ar partijām, ministrijām, pelēkajiem kardināliem un vēl sazin ko. Kā arī lai nokaunās tie, kas klapē ar ausi un uzskata, ka tas jau mūs neskar un viss būs kārtībā. Nebūs! Patīk novilkt pa filmai? Skatīties youtube? Augšupielādēt fotoatēlus? Zini ko? Drīz par realitāti var kļūt tāda iespēja, ka par to tev var pienākties cietumsods un vari nonākt vienā cellē ar izvarotāju. Forši, ne?

Te arī raksts, kas lielā mērā atspoguļo manu viedokli par šo lielo brēku.
http://gramataselektroniski.wordpress.com/pazinojumi/acta/

Noteikti izlasi, kā arī būtu izcili, ja atstātu arī savu viedokli pie kāda no šiem rakstiem.

_____________________________________________________________________

Kad nu esiet izlasījuši un iepazinušies ar to, ka viss tur ir ļoti interpretējams un tādējādi “it kā” neņemams nopietni, atļaušos minēt nesenu piemēru par kādu atgadījumu ar it kā nevainīgu Londonas tilta fotogrāfiju.
Šeit ir pilnais raksts, bet īsumā būtība ir tāda, ka ja jūs, pat to nezinot, sakomponējat bildi līdzīgi tam, kā kāds iepriekš jau to būs izdarījis, piemēram, zemapziņā paliek kāda fotogrāfija un pieredzot līdzīgu ainu ieslēdzas vēlme to attēlot, tad pirmavota autoram ir visas tiesības jūs sūdzēt tiesā. Un ja bilde būs bijusi izmantota komerciāliem mērķiem, tad visticamāk prāvā arī zaudēsiet. Tā lūk!

Saudzēsim internetu un nekļūsim cenzēti.

#febphotoaday

Paturpinot iepriekšējo rakstu, tikko globālajā tīmeklī izlasīju interesantu atgadījumu – glābējiem šodien nācies atbrīvot pie brauktuves piesalušu pīli. Apmēram tad variet iztēloties, kas darās ārā. Ja pīle notupās uz ceļa un tajā īsajā brīdī paspēja piesalt. Par laimi pīle tika sveikā cauri un tika aizvesta sasildīties.
Bet pats es šitajā salā vēl gāju skriet. Baigi jau gan negribējās, bet pēc nelielas pasnaušanas sapratu, ka ir jau četri un pēdējais laiks izpildīt pašam savu pienākumu pret sevi. Šodien gan tāds tempa skrējiens ar vairākiem īsiem spurtiem pa vidu (laikam izskatījos amizanti – skrien vienu minūti mierīgi, tad vico pusminūti pilnā ātrumā un atkal atkārto), bet vēl viens mazs solītis tuvāk maijam. Šodien laikam bija visaukstākā diena, kurā esmu skrējis, jo man nosarmoja seja. Ja būtu skrējis ilgāk par tām 40 minūtēm, tad noteikti izskatītos kā tas viens vīrietis, kas skrēja man pretī – ap acīm bija burtiski balti sarmas loki. Pašam gan tikai bārda, ūsas un mazliet uzacis bija apsarmojušas. Līdz ar ziemu esmu mazliet noaudzis – lai siltāk, bet nu diez vai es spētu šādā dienā izturēt divu stundu skrējienu, tas būtu par traku. Solot jaunnedēļ mazliet siltāku, lasi, normālu temperatūru, priekš Latvijas ziemas. Nevaru noliegt, ka ilgojos pēc vasaras, kad varēja iziet no mājas tajās pašās drēbes, ar kurām sēdēju iekšā.

Sanāca tā, ka uz februāri uzņēmos vienu… apņemšanos. Paklausīju kādam draugam, kas ieteica ko tādu pamēģināt. Tātad visu februāri, katru dienu es uzņemšu vismaz vienu fotogrāfiju ar noteiktu tematiku un ievietošu to instagram. Tiem, kas nezina, kas ir instagram varu teikt, ka tas ir tāds serviss/aplikācija, kas ļauj dalīties ar fotogrāfijām, tām pievienojot vai nepievienojot dažādus flitrus un/vai citus efektus. Var arī neko nedarīt un vienkārši ielādēt bildi kopējai apskatei. Kaut kā iepaticies viss šis pasākums, bet tā kā līdz šim esmu bijis visai kūtrs instagram lietotājs, tad šī apņemšanās noteikti liks to darīt biežāk.

Te arī manas bildes, kur katrā februāra dienā būs vismaz viena jauna bilde. Laikam izņēmums bija tikai ceturtais februāris, kurā publicētā bilde nav ne mana, ne jauna. Vienkārši neradās nevienas iespējas nofotogrāfēt kādu “stranger“.

spelgonis

Šorīt man burtiski piesala augšlūpa pie šalles. Nē nu nopietni, man patīk aukstums, ziema utt., bet tas, kas darās ārā vairs nav nopietni. Un arī smiekli man nenāk. Līdz ar to vakara skrējiens visticamāk tiks atcelts.
Patika diena.lv rakstītais – ārā esot līdz -33, bet uzpūšot vējam sajūtas kā -40. Lūk tas ir, ko es saucu par spelgoni, kad ir pārāk auksts, lai reāli atrastos ārā. Nākamnedēļ sola jau normālus grādus, tā kā cerēsim uz to labāko. Tikām jālien zem segas, jādzer karsti dzērieni un jānodarbojas ar fiziskām aktivitātem, cik nu tas ir katra spēkos.

skriešana ziemā

Līdz ar pirmo februāri un, kā sinoptiķi izteicās – aukstāko dienu šoziem, manuprāt, tika sperts pirmais nopietnais solis uz Nordea Rīgas maratonu maijā. Pirms tam lielākais attālums, ko biju skrējis bija ap desmit kilometriem, kas sen jau vairs nav nekas īpašs.

Man nav termometra mājās un internetā rādīja -15. Pašam grūti spriest, bet šķita, ka tur, kur es skrēju varētu būt arī vairāk. Līdz ar to, ka trenējos pēc adidas micoach programmas, kura katrā treniņā liek skriet noteiktu laiku, noteiktā ātrumā, šodien paredzēts bija skrējiens divu stundu garumā. Tā kā nebiju skrējis tik daudz jau ļoti sen (kopš 12tās klases, kas ir gandrīz četri gadi), tad tiešām biju nedaudz uztraucies. Šajos laika apstākļos pats sliktākais ir pusceļā saprast, ka vairs nevari tikt uz priekšu paša spēkiem, bet mājās tik un tā kaut kā būtu jātiek. Bažas darīja arī ceļgala stāvoklis, kurš kopš Ziemassvētkiem neliek mieru un regulāri sāp. Tā dēļ esmu arī iekavējis treniņus, bet nu esmu pārliecināts, ka līdz maijam atgūšu visu nokavēto.
Satiku tikai trīs skrējējus, bet tie visi bija nopietnie – šādā laikā svētdienas sportisti laikam nelien nemaz ārā no migas. Viens vispār bija nopakojies – ar slēpošanas masku uz sejas un brillēm. Otra bija kāda sieviete, kas ātrā tempā skrēja man pretī, bet trešais bija viens no neatlaidīgajiem senjoriem.
Atskaitot aukstumu, vienīgais, kas tā pa īstam traucēja bija vietām nenotīrītais ceļš. Visādi citādi diena bija izdevusies – saule spīdēja, pa ceļam mazliet arī sabildēju pāris ziemas ainavas, bija silti un pats galvenais, ka kāja gandrīz nesāpēja un izturēja noskrieto 21 km.
Kopumā tieši 21 km; 2 stundas un 3 minūtes; kā arī nodedzinātas 1211 kalorijas, ja jums tas kaut ko izsaka. Ja salīdzina ar pagājušā gada pusmaratonu, tad temps ir ievērojami lēnāks, bet jāņem vērā, ka pusi ceļa skrēju pa nenotīrītu riteņbraucēju celiņu un vietām tas bija galīgi noledojis. Pēc pieredzes varu teikt, ka uz katrām desmit minūtēm viena nāk nost, ja skrien vasarā.

Bet tagad mazliet par inventāru, uzrakstīšu, ar ko pats skrienu un arī, ko gribētu iegādāties, lai to visu pasākumu vēl vairāk uzlabotu.
Sala tikai seja, bet tā ļoti. Atskrējis mājās zodu un degunu vispār gandrīz nejutu – tieši tad uzpūta vējš un gribējās ātrāk tikt mājās, tāpēc nesildīju seju. Pa ceļam gan, ik pa laikam vilku nost cimdus un ar rokām sildīju vaigus, zodu un degunu. Nekad gan neesmu skrējis ar slēpošanas masku, bet kādreiz gribētu pamēģināt. Taisni gribētos biezu bārdu, kas sildītu vaigus un zodu. Bez sejas citādi viss bija perfekti, iesākumā tikai mazliet pirksti kņudināja, gan roku, gan kāju, bet kad iesilu, tad arī tas pārgāja. Liels pluss bija tajā, ka nenosvīdu, kas vienmēr atņem daudz siltuma un enerģijas – sviedri uzkrājas, atdziest un vēl vairāk atdzesē ķermeni.
Tātad kājās pusgarās slēpotāju zeķes un virs tām biezās skriešanas zeķes virs potītēm. Celi protams nosaitēju ar elastīgo saiti, bet no veļas es uzvilku gan parastās apakšbikses, gan arī bokseršortus, lai stilbiem ir silti. Jāsargā ir mazā iegurņa orgānus, kā vīriešiem, tā sievietēm. Skrēju ar tām pašām skriešanas kurpēm un pieguļošajām, ar kurām vasarā.
Augšā apakškrekls, t-krekls un krekls ar garām rokām, adidas skriešanas jaka, kas nelaiž cauri vēju un lietu, ap kaklus viegla šalle, ar kuru var aizbāzt šķirbu starp jaku un kaklu, un galvā parasta adīta cepure. Protams, rokās cimdi.
Vakar skrēju ar ziemas jaku un man bija ļoti karsts. Sasvīdu un pēc tam palika vēsi, tāpēc izvēlējos plānāku jaku. Atskaitot seju, viss bija ideāli. Gandrīz…
Ko es gribētu iegādāties ir tā sejas maska, kas šādos grādos varētu palīdzēt, bet paliekot siltākam no tās būtu maz jēgas. Gribētos silto sintētisko kompresijas kreklu ar garām, kas aizvadītu sviedrus un paliktu sauss, kā arī silto apakšveļu vai kompresijas šortus. Ziemas skriešanas bikses, kas ir dubultas un labāk aizvada mitrumu, kā arī pareizus skriešanas apavus. Pašreizējie ir vien tādi drēbes un ātri paliek slapji, kā arī laiž cauri katru vēja pūsmiņu.

Lielas aukstums, šķiet, šodien sasniedza savu kulmināciju un drīz atkal paliks siltāk. Tāpēc nevajag činkstēt, ka auksts, vajag izbaudīt, ka no gaisa nekrīt slapjais draņķis, piemēroti saģērbties un tad jau tiksimies uz ceļa.
Ceru, ka šis īsais apraksts kādam noderēja un varbūt pat iedvesmoja!

neklātiene

Reizēm, tikai reizēm atkrīt arī kāds labums tādiem kā man. Bet ko nu tur daudz gausties, patiesībā ir tīri ok mācīties neklātienē. Ej uz skolu tikai dažas reizes mēnesī, mācies mājās kad gribi un kā gribi. Un, kā ievēroju, izjūti pretimnākšanu no pasniedzēju puses.
Gada pirmā mēneša pēdējā diena bija galējais datums, kurā varēja ar pasniedzēju saskaņot kursa darbu tēmu, mērķi un uzdevumus. Skaidrs, ka esmu no tiem, kas visu uzzina un arī dara pēdējā brīdī, tāpēc pēdējā dienā, divas stundas līdz konsultācijas beigām iedrāzos augstskolā, naivi cerēdams, ka viss būs fix’n'fertig un pēc padsmit minūtēm laimīgs varēšu doties mājās.
Kā tad! Bez manis vēl tur vesels bars tādi paši jau priekšā kūkoja. Vienīgā atšķirība, ka tie visi bija pilna laika klātienes studenti. Tā nu sēdējām un gaidījām, daži atnāca, citi aizgāja, bet rinda īpaši negribēja kustēt uz priekšu. Kad jau bija atlikušas vairs divdesmit minūtes līdz sešiem un konsultācijas beigām, Brūvere (pasiedzēja) rindas kārtībā salaida kabinetā pēdējos gribētājus un pateica, ka pēdējā iespēja ir nākt rīt no paša rīta, bet savus uzmetumus varam atstāt un viņa apskatīsies. Tajā brīdī jau biju samierinājies, ka nāksies doties mājās ar fiasko un rīt agri celties, taču Brūvere man uzmeta acis un atcerējās.
“Reini, tu gan paliec, tu mācies neklātienē un esi atrāvies no darba, tāpēc tevi tūlīt pieņemšu.”
Tajā brīdī gribējās pielēkt kājās (sēdēju uz grīdas) un iespiegties kā mazam skuķim. Yesyesyesyes!! Mazāk kā 10 minūtēs viss bija izdarīts un varēju laimīgs braukt mājās, un beidzot kaut ko apēst.

Visādi citādi man Turībā tīri labi patīk. Gaišas un kārtīgas telpas, pasniedzējiem nav ne vainas un gan jau, ka ar studiju darbu arī tikšu galā. Ā un wifi arī visur pa brīvu.

laiktelpa

Šodien ienāca prātā tāda doma. Pat varbūt neprātīga, jo galīgi man neraksturīga.
Skatoties uz tālām jo tālām zvaigznēm un planētām, mēs tās redzam pagātnē. Tādas, kādas tās bija, kad atstaroja/izstaroja gaismu un dēļ šaušalīgi milzonīgā attāluma gaisma ceļo ilgi, right?
Un ja nu citplanētieši uz mums tieši tagad skatās ar savu ūberkruto teleskopu, taču redz tikai pirmatnējo zemi? Tādu, kurā valda dinozauri un apdzīvo, kā cilvēkiem labpatīkas izteikties, zemākas dzīvības formas? Un tā kā nav nekādu redzamu saprātīgu dzīvības formu, tad šamējie nemaz neplāno ar mums sazināties. Un tālāk padomājot – šī saziņa tad arī ilgtu nepieklājīgi ilgi (miljoniem gadu), jo, balstoties uz Alberta prātojumiem, par gaismu nekā ātrāka nav (kaut jaunākie zinātnes atklājumi tam iebilst). Un jūs domājāt, ka gaidīt veco labo pastu ir ilgi. Daži pat epastu nevar sagaidīt.

Un! Ja nu mēs varētu kaut kā to gaismu, nu to tā brīža atstarojumu, to skatu novirzīt atpakaļ uz zemi, it kā apskatīties uz sevi no liela attāluma jeb arī kaut kā izdarīt to pa loku – lai atnāk atpakaļ. Tad mēs varētu ieskatīties pagātnē un varbūt pat ieraudzīt sevi.
Varbūt tieši tagad kāds mūs vēro un redz mūs pirms desmit gadiem. Brrr, creepy!

Katrā gadījumā planētas, pavadoņi, stīgu teorijas, galaktikas, melnie caurumi un komētas – kosmoss mani fascinē.

And yes, I was that bored today!

cilvēks, kas gribēja nokopēt materiālus

Viena no lietām, ko neciešu vairāk par visu ir pēkšņas izmaiņas. Kaut kas, kas notiek un tad jāmaina plāni vai arī tiek izbojāts ierastais ritms, vai kas tamlīdzīgs. It īpaši, ja tas viss ir kāda cita vainas dēļ. Ja pats esmu vainīgs – ok, esmu vienkārši saīdzis, bet samierinos un pēc tam viss kārtībā. Bet ja kāds cits savas muļķības dēļ visu izbojā, tad esmu nokaitināts uz ilgu laiku. Tā lūk ir retā lieta, kas mani var un arī izved no pacietības. Ciest nevaru situācijas, kuras nekontrolēju un pār kurām man nav varas.
Tas viss un arī citas lietas ir mani pamatīgi nomākušas un radījušas depresīvu noskaņojumu. Tādu, ka brīvdienā nezinu ko darīt – kad ir darbs, viss ir vienkārši – piecelies, eju uz darbu, nostrādā savas stundas un ej mājās. Atkārto. Brīvdienā bez jebkādiem rāmjiem un ierobežojumiem vairs nezini ko darīt. Ja šodien bija brīvdiena, bet rīt jau darba diena, tad no rīta man gribējās, lai būtu jāiet uz darbu, bet tagad vairs negribas, ja tas izklausās kaut cik sakarīgi. Tā ir, kad ir tik daudz ko darīt, ka atmet ar roku un neizdari neko. Un pēc tam jūties sūdīgi. Kā tagad. Un tad vēl iecienītā sporta komanda zaudē. Un ielu arī ārā neviens nevīžo notīrīt. Un kāja sāp, bet jātrenējas ir. Un kā lai cilvēks nejūtas nomākts.

Labi, viss. Par pozitīvo, šķiet, ka būšu izdomājis par tetovējumu. Atliek tikai visu noprecizēt un izstrādāt nianses.

Aizvakar viesnīcā bija ienācis vīrietis ar skaidru un nepārprotamu jautājumu – vai varu nokopēt dažus papīrus. It kā jau nekas neparasts, bet tomēr.