simts kilometrus vērtie soļi
Janvāris 15th, 2012 § Komentēt
Šovakar būs noslēgusies piektā treniņu grafika nedēļa. Vēl deviņpadsmit atlikušas, kas izpalīdzīgajā micoach programmā uzrādās kā 15 izpildīti procenti.
Nevarētu teikt, ka esmu apmierināts ar sevi, bet vismaz ir sperts solis pareizajā virzienā. Precīzāk kādi pāris tūkstoši soļu, jo kopš treniņu programmas uzsākšanas 12tajā decembrī esmu noskrējis jau 102km. Laika izteiksmē tas sanāk deviņas stundas un 37 minūtes un ja Ziemassvētku dienā nesāktu sāpēt kreisais ceļgals, tad būtu krietni vairāk. Esmu jau iekavējis vairākus treniņus un dažas nedēļas nāksies izturēt pat pa sešiem treniņiem nedēļā. Tieši šādu neparedzētu gadījumu dēļ es vēl neesmu piereģistrējies Nordea Rīgas maratonam. Mans personīgi galējais datums ir 15tais marts, kad ir pēdējā diena, kurā maratonam var piereģistrēties par 20 Ls. Pēc tam jau ir attiecīgi 25 un vairāk lati. Protams, paturu iespēju vēl noraustīties un trešo reizi pēc kārtas skriet pusmaratonu. Kaut gan tā, manā uztverē būtu nopietna plintes mešana krūmos – tad jau labāk pārrāpot pāri finišam, bet pieveikt tos 42+ km.
Atgriežoties pie kājas, kas pēdējās nedēļas mani ir pamatīgi nomocījusi, jāsaka, ka šīs sāpes tiešām ir mistērija. Sākās ne no kā, pat nevar saprast kas sāp un arī kad. Fakts kā tāds, ka sāp pie slodzes. Tikai kad noskriets pāri par pusstundu sākās jūtamas sāpes, kas tiešām traucē.
Arī versijas atšķiras – viens saka, ka neiroloģiska vaina, cits, ka iekaisums. Trešais, ka saites sastieptas. Es pats… nezinu, tikpat labi tur var būt meniska vaina vai vēl nezkas. Celī ir tik daudz struktūru, ka ir liela iespēja, ka traumēta nav tikai viena. Pēc pēdējā treniņa pamēģināju aukstumu, kaut arī nekāda pampuma nav, kas arī liek man apšaubīt versiju par iekaisumu. Smērēju arī Diclac gelu, bet nevar saprast vai palīdz. Palīdz viena lieta – atpūta, bet to vairs nevaru atļauties, tagad sāksies patiešām nopietni skrējieni ilgumā pāri stundai un ja gribu būt gatavs startam, tad būs vien jāmēģina. Ja nē, tad nē. Vienmēr jau paliek pusmaratons.
Fiziskais pat ir ļoti ok, pēc pusstundas ātrā tempa skrējiena nav nekādu noguruma pazīmju un neesmu arī aizelsies. Ja vien kāja liktu mierā…
