cilvēks, kas gribēja nokopēt materiālus

Viena no lietām, ko neciešu vairāk par visu ir pēkšņas izmaiņas. Kaut kas, kas notiek un tad jāmaina plāni vai arī tiek izbojāts ierastais ritms, vai kas tamlīdzīgs. It īpaši, ja tas viss ir kāda cita vainas dēļ. Ja pats esmu vainīgs – ok, esmu vienkārši saīdzis, bet samierinos un pēc tam viss kārtībā. Bet ja kāds cits savas muļķības dēļ visu izbojā, tad esmu nokaitināts uz ilgu laiku. Tā lūk ir retā lieta, kas mani var un arī izved no pacietības. Ciest nevaru situācijas, kuras nekontrolēju un pār kurām man nav varas.
Tas viss un arī citas lietas ir mani pamatīgi nomākušas un radījušas depresīvu noskaņojumu. Tādu, ka brīvdienā nezinu ko darīt – kad ir darbs, viss ir vienkārši – piecelies, eju uz darbu, nostrādā savas stundas un ej mājās. Atkārto. Brīvdienā bez jebkādiem rāmjiem un ierobežojumiem vairs nezini ko darīt. Ja šodien bija brīvdiena, bet rīt jau darba diena, tad no rīta man gribējās, lai būtu jāiet uz darbu, bet tagad vairs negribas, ja tas izklausās kaut cik sakarīgi. Tā ir, kad ir tik daudz ko darīt, ka atmet ar roku un neizdari neko. Un pēc tam jūties sūdīgi. Kā tagad. Un tad vēl iecienītā sporta komanda zaudē. Un ielu arī ārā neviens nevīžo notīrīt. Un kāja sāp, bet jātrenējas ir. Un kā lai cilvēks nejūtas nomākts.

Labi, viss. Par pozitīvo, šķiet, ka būšu izdomājis par tetovējumu. Atliek tikai visu noprecizēt un izstrādāt nianses.

Aizvakar viesnīcā bija ienācis vīrietis ar skaidru un nepārprotamu jautājumu – vai varu nokopēt dažus papīrus. It kā jau nekas neparasts, bet tomēr.