laiktelpa

Šodien ienāca prātā tāda doma. Pat varbūt neprātīga, jo galīgi man neraksturīga.
Skatoties uz tālām jo tālām zvaigznēm un planētām, mēs tās redzam pagātnē. Tādas, kādas tās bija, kad atstaroja/izstaroja gaismu un dēļ šaušalīgi milzonīgā attāluma gaisma ceļo ilgi, right?
Un ja nu citplanētieši uz mums tieši tagad skatās ar savu ūberkruto teleskopu, taču redz tikai pirmatnējo zemi? Tādu, kurā valda dinozauri un apdzīvo, kā cilvēkiem labpatīkas izteikties, zemākas dzīvības formas? Un tā kā nav nekādu redzamu saprātīgu dzīvības formu, tad šamējie nemaz neplāno ar mums sazināties. Un tālāk padomājot – šī saziņa tad arī ilgtu nepieklājīgi ilgi (miljoniem gadu), jo, balstoties uz Alberta prātojumiem, par gaismu nekā ātrāka nav (kaut jaunākie zinātnes atklājumi tam iebilst). Un jūs domājāt, ka gaidīt veco labo pastu ir ilgi. Daži pat epastu nevar sagaidīt.

Un! Ja nu mēs varētu kaut kā to gaismu, nu to tā brīža atstarojumu, to skatu novirzīt atpakaļ uz zemi, it kā apskatīties uz sevi no liela attāluma jeb arī kaut kā izdarīt to pa loku – lai atnāk atpakaļ. Tad mēs varētu ieskatīties pagātnē un varbūt pat ieraudzīt sevi.
Varbūt tieši tagad kāds mūs vēro un redz mūs pirms desmit gadiem. Brrr, creepy!

Katrā gadījumā planētas, pavadoņi, stīgu teorijas, galaktikas, melnie caurumi un komētas – kosmoss mani fascinē.

And yes, I was that bored today!