Un! Ja nu mēs varētu kaut kā to gaismu, nu to tā brīža atstarojumu, to skatu novirzīt atpakaļ uz zemi, it kā apskatīties uz sevi no liela attāluma jeb arī kaut kā izdarīt to pa loku – lai atnāk atpakaļ. Tad mēs varētu ieskatīties pagātnē un varbūt pat ieraudzīt sevi.
Varbūt tieši tagad kāds mūs vēro un redz mūs pirms desmit gadiem. Brrr, creepy!

Katrā gadījumā planētas, pavadoņi, stīgu teorijas, galaktikas, melnie caurumi un komētas – kosmoss mani fascinē.

And yes, I was that bored today!

Labi, viss. Par pozitīvo, šķiet, ka būšu izdomājis par tetovējumu. Atliek tikai visu noprecizēt un izstrādāt nianses.

Aizvakar viesnīcā bija ienācis vīrietis ar skaidru un nepārprotamu jautājumu – vai varu nokopēt dažus papīrus. It kā jau nekas neparasts, bet tomēr.

Atgriežoties pie kājas, kas pēdējās nedēļas mani ir pamatīgi nomocījusi, jāsaka, ka šīs sāpes tiešām ir mistērija. Sākās ne no kā, pat nevar saprast kas sāp un arī kad. Fakts kā tāds, ka sāp pie slodzes. Tikai kad noskriets pāri par pusstundu sākās jūtamas sāpes, kas tiešām traucē.
Arī versijas atšķiras – viens saka, ka neiroloģiska vaina, cits, ka iekaisums. Trešais, ka saites sastieptas. Es pats… nezinu, tikpat labi tur var būt meniska vaina vai vēl nezkas. Celī ir tik daudz struktūru, ka ir liela iespēja, ka traumēta nav tikai viena. Pēc pēdējā treniņa pamēģināju aukstumu, kaut arī nekāda pampuma nav, kas arī liek man apšaubīt versiju par iekaisumu. Smērēju arī Diclac gelu, bet nevar saprast vai palīdz. Palīdz viena lieta – atpūta, bet to vairs nevaru atļauties, tagad sāksies patiešām nopietni skrējieni ilgumā pāri stundai un ja gribu būt gatavs startam, tad būs vien jāmēģina. Ja nē, tad nē. Vienmēr jau paliek pusmaratons.
Fiziskais pat ir ļoti ok, pēc pusstundas ātrā tempa skrējiena nav nekādu noguruma pazīmju un neesmu arī aizelsies. Ja vien kāja liktu mierā…

Gribēties gribās, lai ātrāk pienāk, paiet un aiziet. Nokārtojam visu un miers. Tik reti jau jāapmeklē tā skola, ka īsti apnikt jau nevar, bet tomēr. Katrā gadījumā jau šodien, jo ir jau pāri pusnaktij un ir sācies 14tais datums, sāksies pirmā kursa otrais semestris ar vispirms valodām un tālāk ar informātiku un psiholoģiju. Redzēs, ko tur mācīs, jo psiholoģiju esmu mācījies, angļu valoda problēmas nesagādā, vācu valodu esmu mācījies 12 gadus, bet informātikā palicis… access? SPSS? Opera?! Tad jau redzēs.

Biju uz Padegu. Nu super, es jums teikšu. Ja neesiet vēl paspējuši, tad noteikti aizejiet uz Nacionālo Mākslas Muzeju. Tas vienkārši ir jāredz un bija izstādīti daudz neredzēti darbi no viņa privātās kolekcijas. Tagad jāmēģina pārvarēt skopums un jāiegādājas 400 lapas biezā Jāņa Kalnača grāmata „Rīgas dendijs un autsaiders. Kārlis Padegs”. 30 Ls, anyone?

Nosvinējis Vārda dienu jāatzīst, ka svētki tomēr ir jauki. Dāvanas, brīvdiena, kūka – nav ne vainas. Un pašam sev arī izdevās uzdāvināt ko vērtīgu, it īpaši tāpēc, ka to jau sen vajadzēja. Pamazām svītrojas lietas no vajadzību saraksta, bet tikai pamazām.

Nupat, nupat, dažas dienas atpakaļ, kaut tīri teorētiski, sākās plānošana ceļojumam uz Nīderlandi pie kāda laba drauga jeb precīzāk draudzenes. Jāsagaida tagad rēķins par dzīvokli, jānovērtē finanses un no teorētiskiem plāniem tie varētu kļūt par samērā reāliem. Dzīvosim redzēsim.

Un kā jums pagāja piektdiena, trīspadsmitais? Rīgā beidzot parādījās Ziemassvētki, t.i. sāka snigt!

Iepazīstieties!

Apmēram tā.

____________________________________________________________

¹ Kārlis Hammers ir mans bijušais mūzikas skolotājs un kora diriģents, kurš pēc ilgiem gadiem ir kļuvis par labu draugu. Kaut viņam jau ir pāri septiņdesmit, šad tad vēl saskaipojam un ja nebūtu viņa, visticamāk nekad nedziedātu korī, vispār to padarīšanu neizprastu un nebūtu arī apceļojis pusi Eiropas.

Mazliet atskaitīšos par izdarīto atvaļinājumā – nopirku kedas vasarai, biju uz ķinīti, par ko uzrakstīšu mazliet vēlāk, uuun nosvinēju mammas un vectēva Dzimšanas dienu. Un ja godīgi, tad tas arī ir viss. Nožēlojami, ne?
Ne tik ļoti. Vienīgi esmu neapmierināts, ka aizgājušajā nedēļā nepaspēju aiziet uz Padega izstādi, bet to noteikti izdarīšu šajā nedēļā. Kas manu laiku visvairāk aizņēma ir pagaidām neliels projekts, kuru varētu apzīmēt ar vārdiem “mājas lapa”. Pagaidām viss.

Ak jā, šodien jāaiziet uz kori. Jāapskatās kas tur notiek un jānovērtē vai ir vērts. Vismaz kopā ar Hammeru jābūt jautri.

Šoreiz es pateikšu arī ko labu par šo uzņēmumu.
Pirms kāda laika, pēc naktsmaiņas, agrā svētdienas rītā pieredzēju vēl nebijušu atgadījumu – es biju pilnīgi viens pats sabiedriskajā transportā. Iekāpu devītajā trolejbusā, kas kopā ar jauno zemās grīdas tramvaju, manuprāt, ir modernākais un pats krutākais, ko RS mums piedāvā. Anyway, manu uzmanību pievērsa salonā ievietotais ekrāns, kurā parasti tika attēlotas nākamās pieturas, taču šoreiz bija kas jauns – neliela īsfilma, ja to tā var nosaukt, par turēšanās nepieciešamību sabiedriskajā transportā. Precīzāk divas dažādas, kas attēloja turēšanās vai neturēšanās rezultātu. Par kvalitāti nerunāšu, bet visnotaļ atzīstama akcija. Tikai pēc tam pamanīju uzlīmes, ar “turies”, “nelauz” un citiem, tamlīdzīgiem uzsaukumiem. Var redzēt, ka RS tomēr nav galīgi bezsirži un kretīni, kā mums patērētājiem labpatīkas uzskatīt.
Ko vēl labu varu pateikt – kontroles ir kļuvušas pieklājīgākas. Ja kādreiz kaut ko uzburkšķēja un pirms kāda laika vispār bija posms, kad nebiju šos redzējis nedēļām, tad pēdējo dienu laikā sastapu kādas trīs reizes vismaz. Un par ko ir liels prieks, jo tad vismaz izsēdina ārā smirdīgos bomžus, kas man traucē visvairāk. Varētu kāda ekipāža kopā ar municipālo busiņu dežūrēt Āgenskalna tirgus rajonā, kur tāda publika ir ‘ka biezs’.

Bet, protams, tas nebūtu stāsts par RS, ja nebūtu kaut kā negatīva. Šoreiz pavisam īsi.
Es, kā ilggadējs riteņbraucējs, vasarā, un samērā siltajos mēnešos, sabiedriskā transporta pakalpojums tikpat kā neizmantoju. Ja nu vienīgi uz operu vai ķinīti uzvalkā nenesīšos pa vanšu tiltu ar plīvojošu kaklasaiti, vai arī kad gāž kā no spaiņiem un sanāk teju vai akvaplanēšana. Tādos gadījumos es paņemu rokā savu personalizēto etalonu, kas starp citu ir diezgan forša manta, jo krietni atvieglo biļešu sistēmu, un sēžos pirmajā transportā uz pilsētu. Atskaitot mikriņus, kurus izmantoju tikai izmisuma gadījumā. Nesaprotu cilvēkus, kas ar tiem ir gatavi pārvietoties, labāk saukšu taksi nekā kāpšu tajā wannabe pirmajā formulā. Bet ne par to ir stāsts…
Tas, ka lielajā autobusā, kur ir īpaša vieta ratiņiem jeb precīzāk lielgabarīta kravai, nevar novietot velosipēdu ir absurds. Ved kaut klavieres varētu kļūt par nākamo RS apkaunojošo saukli, jo tas nāca no paša transporta vadītāja mutes. Un nevajag stāstīt, ka velosipēds smērē drēbes un rada problēmas, šajā ziņā tas ir pilnīgi analogs bērnu ratiņiem. Vilcienā velosipēds galīgi nav problēma, kā arī citviet Eiropā.
Tās būtībā ir manas vienīgās problēmas attiecībā pret Rīgas Satiksmi. Un kaut kāds mistisks statīvs autobusa priekšgalā to neatrisinās, iespējams problēma ir vienkārši attieksmē – riteņbraucēji vēl arvien tiek uzskatīti par kaut kādiem ķertajiem. Kam daļēji piekrītu, jo daži ir apdāvināti ar īpaši neloģisku ceļu satiksmes noteikumu izpratni, tāpat kā daudzi autovadītāji.
Bet tas arī ir cits stāsts…

Sargiet sevi.

Bet TAS ir sācies un atpakaļceļa vairs nav. Tagad tikai vēl mazliet jāpaciešas un radījumu varēs atdzīvināt.

Paldies!

. . ā un varbūt tetovējums, bet to tikai tad, ja labi uzvedīšos.

Un tieši tāpēc es izvēlējos paņemt pirmajā janvāra nedēļā atvaļinājumu. Ak svētā nekā nedarīšana.

Bet vispār – priecīgus un laimīgu! Lai ir!